Komiskā efekta dēļ Plauts lieto grieķu vārdus, izteicienus. Plauta komēdijās ir daudz vairāk jautrības nekā jaunatiskajās. Viņa varoņi ir ļoti temperamentīgi. Tikpat izteiksmīgi Plauts tēlo sēras.
Komismu kāpina arī tas, ka vergs bieži nostājas pozā, kas neatbilst viņa stāvoklim. Plautam raksturīga personu samainīšana, kam par cēloni ir šo personu ārējā līdzība, izmantoto arī dubultnieka motīvu. Komismu vairo arī apzinīgā skatuviskās ilūzijas neievērošana. Plauts bagātina “jauno” grieķu komēdiju ar mūziku un dziesmām. Viņa komēdijās var pat salīdzināt ar mūsdienu operetēm.
Plauta komēdijas atšķiras no grieķu paraugiem ar:
1. demokrātisku ievirzi;
2. jautrību;
3. asprātību;
4. muzikalitāti;
5. Tajās nav dziļu domu;
6. nav smalku psiholoģisku nianšu, konsekventu varoņu raksturojuma.
“Māla krūze” maz intrigas. Tā ir raksturu komēdija. Centrā psiholoģiski labi izveidots skopuļa Eikliona tēls. Viņš atradis pavardā māla krūzi ar zeltu, zaudē dvēseles mieru, kļūst skops un dzīvo vienās bailēs, ka tikai kāds negrasās nozagt viņam naudu. Medagars bildina Eikliona meitu Fēdru. Taču viņš nezin, ka to pavedis viņa māsas dēls Likonids un, ka viņa gaida bērnu. Māla krūzi nozog Likonida vergs un Eiklions meklē zagli, kliedz, vaimanā. Viņš griežas pēc palīdzības pie skatītājiem, bet arī to vidū ir zagļi. Likonids ierodas pie Eiklonīda, lai atzītos grēkā un lūdz viņa meitas roku. Komisms izraisās tajā brīdī, kad Eikliona domā, ka Likonids runā par nozagto krūzi nevis viņa meitas pavešanu. Eiklions atdabūn savu krūzi atpakaļ. Likonīds apprec Fēdru, Eiklions, lai atgūtu sirdsmieru atdod zeltu znotam.
“Lielīgais karavīrs”
Varonis ir muļķis, sevī iemīlējies algotnis ar pārspīlēti svinīgu vārdu Pirgopoliniks (“Tirgoņu un pilsētu uzvarētājs”). Viņš lielās ar saviem fantastiskajiem varoņdarbiem, kurus viņam sagudro viņa piedzīvotājs Artotags (“Maizes grauzis”). Veselus leģionus tas aizpūš ar vienu elpas pūtienu, vienā dienā iznīcinājis simtus cilvēku, ar vienu sitienu salauzis zilonim kāju. Jūtas apmierināts, ja kāds apbrīno viņa skaistumu, drosmi, piekrišanu pie sievietēm. Pats sevi dēvē par “Venēras mīluli”, bet īstenībā ir gļēvs, izvirtis.
Komēdijas 1.daļa risinās Efesas pilsētā, Pirgopoliniks no Atēnām atvedis sev gūstekni - nolaupītu meiteni Filokomasiju. Efesā ierodas viņas iemīļotais, lai to glābtu un apmetas blakus Pirgopolinika mājai. Meitene izmantodama slepenu eju satiekas ar savu iemīļoto.
2.daļā kāda skaista sieviete uzdodas par kaimiņa sievu un atzīstas, ka neprātīgi iemīlējusies Pirgopolinikā. Tas jūtas ļoti glaimots un atlaiž mājās savu nolaupīto Filokomasiju, apbalvodams ar bagātīgām dāvanām. Tad viņš dodas pie sievietes, kas viņu it kā dievina, bet ierodas kaimiņu mājā, viņš tiek nežēlīgi piekauts.
Šai lugai nav stingras kompozīcijas. Intriga ir tajā daļā, kad piekrāpj Pirgopoliniku, jo pastāv taču slepenā eja pa kuru meitene tāpat var aizbēgt. Tāpēc dažkārt šeit saskatāma kontaminācija.
“Viltīgais vergs” - “Pseidols”, pieder pie intrigu komēdiju tipa.
Atjautīgs, viltīgs, izdomā nepārspējams. darbība norisinās Atēnās, divu kaimiņu māju priekša. Vienā dzīvo Simons ar dēlu Kalidoru, otrā savedējs Balions. Kalidors atzīstas Simona vergam Pseidolam, ka mīl hetēru Fēniku, Baliona verdzeni. Fēniku ir jau nopircis kāds meķedoniešu karavīrs par 20 minām, no kurām 15 minas ir jau samaksātas. Pseidols nolemj palīdzēt Kalidoram, kaut arī zobojas par to. Viņš uzņemas vienas dienas laikā sagādāt 20 minas no paša Kalidora tēva. Viņš izdod “likumu”: “Bīstieties šodien no manis un neticiet man!”. Pats Simons apsola kaimiņam dod 20 minas, ja Pseidolam izdotos ar viltu dabūt jaunavu. Ierodas meķedonieši karavīra vēstnesis harpags. Pseidols izviļ tam vēstuli, atdod cilvēku, kas dabūn par vēstuli Fēniku un atdod to Klaidoram. Kad blēdībā atklājas savedējs ir spiests samaksāt karavīram, bet Simons par Poseidola viltību vēl samaksā 20 minas tam. Tas ņirgājas par savu saimnieku, piedzeras un smejas.
“Amfitrions” - vienīgā luga ar mitoloģisku sižetu.
Jupiters Tēbu varoņa Amfitriona izskatā iekļūst pie viņa sievas Alkemīnas un pavada ar to nakti. Jupiters bija paņēmis līdzi Amfitriona verga Sasija izskatā Merkuriju. Tad ierodas īstais Amfitrions ar vergu un sākas pārpratumu virkne, jo uz skatuves ir divi Amfitrioni, divi Sasiji. Alkemīnei pēc tam piedzimst reizē divi dēļi: viens no vīra, otrs no Jupitera.
“Dvīņi”
Komēdija par brāļiem, kuru apbrīnojamā līdzība rada dažādus pārpratumus.
Plauta valoda ir bagāta ar aliterācijām, vārdu spēlēm.
Eiripīds (484.-406.g.p.m.ē.)
Viņa daiļrade noslēdz klasiskās drāmas attīstību. Dzimis Salamīnas salā. Bijis dziļi izglītots cilvēks par ko liecina viņa traģēdijas. Mīlējis dabu, klusumu, vientulību. Ir saukts par “filozofu uz skatuves”, jo viņa darbos ar daudz pārdomu atziņu. Eiripīds nav piedalījies sabiedriski politiskajā dzīvē, nav arī ieņēmis nekādu valsts amatu. Savos darbos viņš tomēr atsaucas uz svarīgākajiem notikumiem un valstī. Savā mūžā pēdējos gadus pavadīja Meķedonijā tur mira 406.gadā pirms mūsu ēras.
Savu augstāko uzplaukumu viņa daiļrade sasniedza Peloponesas kara (431.-404.g.) gados (tā bija cīņa starp Atēnu un Spartu, un kara orbītā bija ierauta visa Grieķija). Savos darbos Eiripīds attēlo politiskās un sociālās pretrunas, kas radīja asus konfliktus starp demokrātijas un aristokrātijas spēkiem. Viņš nosoda kā Spartas tā arī Atēnas cīņu par politisko varu visā Grieķijā, kas arī izraisīja 27 gadus ilgo Peloponesas karu. Viņam tuvas ir arī sofistu visu vērtību pārvērtēšanas metodes. Eiripids vērš pret sievietes beztiesisko stāvokli - “Mēdeja”, “Hipolits”. Pret seno traģēdiju kaitīgumu _ “Elektra”, “Orests”, “Ifigēnija Aulīdā pret dievu netaisno rīcību. “Hioplits”, “Ions”, tāpat risināja sociālo jautājumu - “Trojietes”, “Ions”.
Kā dramaturgs darbojies 50 gadus, bet tikai piecas reizes ieguvis I vietu dramaturgu sacensībās. Tas izskaidrojams ar to, ka Atēnieši nevarēja pieņemt visus jaunos jautājumus viņa darbos, kas bija ļoti tuvi sofistu filozofijai. Toties Hellēisma periodā un Romas varas gados Eiripīda daiļrade bija ļoti populāra. Ir saglabājušas 17 traģēdijas un viena satīru drāma “Ciklops”.
Traģēdijas: “Mēdeja”, “Hipolits”, Trojietes”, “Helēna”, “Orests”, “Elektra”, Ions”, “Ifigēnija Aulīdā”, “Bakhanietes”.
Eiripīds īpašu uzmanību pievērš sievietei, tās psiholoģijai, jūtu pārdzīvojumiem. Viņš rādījis to attīstībā, izaugsmē. autors ir pievērsies arī sadzīves tematikai un tas bija priekšnoteikums jaunatiskās komēdijas attīstībai. Tas, ka Eiripīds prata iedziļināties cilvēka psiholoģijā, parādīt dvēseles cēlumu, varoņu cilvēciskumu, tuvina viņa daiļradē mūsdienām. Viņa varoņi nav viengabalaini, tajos ir iekšējās pretrunas, cīņa pašam ar sevi. Un tas ir tas jaunais, kas parādās Eiripīda dramaturģijā. Viņš savās traģēdijās ir pamazinājis kara lomu darbības risinājumā. Kara partijas padziļina drāmas idejas izpratni, izsaka autora pārdomas, nevis virza darbības attīstību, bet pastiprināta loma ir dialogiem. Tie savukārt veido diskusijas formas. Eiripīds labi pārvalda formu: prologā dažās rindās ievada lasītāju notikumu situācijā, epilogs stāsta par to tālāko likteni. Eiripīda ietekmē attīstījās jaunatiskā komēdija Grieķijā, Romā. Un ar romiešu komēdijas starpniecību Rietumeiropas sadzīves drāma.
“Mēdeja”
Izmantots mīts par argonautu braucienu un Kolhīdu pēc zelta aunādas. Kolhīda valdnieka meita burve Mēdeja iemīlējusies argaonautu vadonī Jasonā un palīdz viņam iegūt zelta aunādu, un izglābs viņam dzīvību. Viņa bēg kopā ar Jasonu no Kolhīdas uz Tesāliju, kur Jasons cer atgūt nelikumīgi atņemto valdnieka varu. Izmantojis mitoloģijas sižetu Eiripīds veido ģimenes drāmu. Mēdejai un Jasonam ir divi dēli, bet Jasons nolēmis atstāt ģimenei un apprecēt Korintas valdnieka meitu Glauki. Mēdejas izmisums pāriet naidā, kad viņa uzzina, ka Jasons ģimeni atstājis materiālu apsvērumu dēļ, Mēdeja meklē tādu atriebības veidi, kas visvairāk sāpinātu Jasonu.
Mātes mīlestība un atriebes kāre - šo jūtu konflikts veido traģēdijas galveno saturu.
Prologā aukle stāsta par to, kā Mēdeja mīlējusi Jasonu, viņa dēļ pametusi dzimteni, tuviniekus un atbraukusi tam līdz. Par to, ka Jasons saietas ar Kreonta meitu un taisās to precēt un par Mēdejas lielajām bēdām, kas robežojas jau ar naidu. Bet audzinātājs stāsta par vēl lielāku nelaimi, kas Mēdeju sagaida. Tā ir Mēdejas un bērnu izraidīšana no valsts ar Kreonta pavēli. Mēdejas naids vēršas arī pret bērniem un aukle uzskata, ka labāk tiem nerādīties mātei acīs. Mēdeja nožēlo, ka precējusi Jasonu, viņa dēļ pametusi ģimeni. Koris viņu mierina. Mēdeju māc dzīves apnikums, bezcerība. Mēdeja runā par sievietes bezcerīgo likteni, par viņas vēlmi un nodomu atriebties. Tad ierodas Kreonts, kurš paziņo, ka Mēdejai no viņa zemes jāaiziet, lai Mēdeja nevarētu nodarīt ļaunumu viņa meitai. Mēdejai vienas dienas laikā jāpamet pilsēta, jo citādi to gaida nāve. taču Mēdeja ir šajā vienā dienā ir izplānojusi atriebties., nogalinot Jasonu, Kreontu un viņa meitu. Bet Mēdeja ir apdomīga un viltīga. Viņa apsver visus variantus. (Mēdejas tēvs ir Saules dieva dēls).
Koris dzied par sieviešu grūto stāvokli un par vīru pārestībām, nelaimi, kas pārsteigusi Mēdeju. Ierodas Jasons un saka Mēdejai, ka viņa pati ir vainīga, ka viņu izraida. tomēr izsaka, ka viņam rūp bērnu nākotne. Savukārt Mēdeja izsaka visu ko domā par Jasonu. Sarunā Jasons atklāj, ka materiālu apsvērumu dēļ pametis Mēdeju un piedāvā materiālas rūpes par viņu un bērniem, bet Mēdeja noraida viņa piedāvājumu. Koris dzied par to, kādas sāpes jācieš pieviltas, nelaimīgas mīlestības dēļ. Cik smagi ir vilties kādā, kam tu vienmēr esi uzticējies. Mēdeja negaidot satiek Atēnu valdnieku Egeju. Tam nav bērnu. Mēdeja lūdz viņam patvērumu, solīdama, ka zina tādas zāles, kas līdzētu pret Egeja nelaimi. Egejs dod patvērumu Mēdejai un tā līdz galam izplāno atriebības plānu. Koris slavē Atēnas. Koris mēģina atrunāt Mēdeju no savu bērnu noslepkavošanas. Mēdeja ataicina Jasonu un paziņo, ka atzīst viņa rīcību par pareizu un lūdz atstāt bērnus Korintā, jo grib doties trimdā viena. Mēdeja ar bērniem sūta līgavai savu līgavas tērpu un diadēmu. Saules dieva dāvanu. Tā ir saindēta. No tās aiziet bojā gan līgava, gan viņas tēvs. Tāda ir Mēdejas atriebība. Koris izsaka pārdomas par bērnu nozīmi cilvēka dzīvē. Ierodas ziņnesis no pils un stāsta par notikumiem, kas tur risinājušies. Mēdeja to uzklausa ar neslēptu prieku, bet vēl viņai padomā nogalināt savus bērnus. Ierodas Jasons, bet ir jau par vēlu, jo virs nama parādās spārnotu pūķu rati, kuros atrodas Mēdeja ar bērnu līķiem. Jasons nolād Mēdeju, izmisis par bērnu nāvi. Starp abiem risinās asa saruna. Mēdeja aizbrauc pūķa ratos.
“Ifigēnija Aulīdā”
Grieķu floti, kad tā devās karagājienā uz Troju aizkavē pilnīgs bezvējš. Pie tā ir vainīgs Agamemons, kurš nošāvis Artemīdas stirnu un izsaucis dievietes dusmas. Priesteris Kalhants ziņo, ka jāziedo Agamemons meita Ifigēnija, tad dievietes dusmas rimsies. Iekšēju pretrunu mocīts tēvs nosūta sievai un meitai vēstuli, lai ierodas pie viņa it kā, lai atdotu to Ahilejam par sievu. Vēlāk viņš to nožēlo un sūta otru vēstuli, kurā aizliedz doties ceļā. Bet otra vēstule nesasniedz adresātus, jo Agamemona brālis Menelajs to aiztur. Tad notiek ass strīds starp brāļiem. Traģēdijā iezīmējas Ifigēnijas tēls attīstībā, kad Ifigēnija ierodas kara nometnē, tā ir priecīga, jo domā, ka salaulāsies ar slavenu varoni Ahileju, bet ir izmisusi uzzinot, ka to gaida nāve. Lūdz tēva žēlastību. Ahilejs ir sašutis, ka viņa vārds izmantots, lai ievilinātu meiteni nometnē un nolemj glābt Ifigēniju. Nometnē draud izcelties karš, jo karaspēks pieprasa Ifigēnijas upurēšanu. Ifigēnija izšķiras par nāvi, lai glābtu daudzu citu bojāeju un lai grieķi gūtu uzvaru. Agamemons raksta vēstuli, lai neved Ifigēniju un aizkavē to, ja tā ir ceļā uz nometni.
Menandrs (342.-294.g.p.m.ē.)
Dzimis ievērojamā, bagātā ģimenē. Guvis labu izglītību, bija filozofa Teofrasta skolnieks. Viņa darbs “Raksturi” ir ietekmējis Menandra daiļradi. Par politiskajiem uzskatiem konkrētu ziņu nav, bet Menandrs bija negatīvi noskaņots pret monarhiju. Pievēršas galvenokārt sadzīves jautājumiem, ģimenes problēmu risinājumam. Turpina Eiripīda tēmu par sievietes stāvokli sabiedrībā, izliktā un atrastā bērna motīvs, “mazā” cilvēka dzīve un liktenis. Viņa darbos ir dziļš humānisms, pārdomas par reliģiju un iztika jautājumiem, cilvēku attiecībām. Viņam pieder teicieni”
“Cik skaists ir cilvēks, ja viņš patiesi ir cilvēks”
“,,, nav jāpiekāpjas ļauniem cilvēkiem, bet vajag tiem pretoties, lai dzīvē viss nesagrieztos.”
Vairāk par 100 komēdijām (105-108). Tikai 20 gs. atrasti Ēģiptes papirusos fragmenti no “Šķīrējtiesas”, “Varonis”, “Nogrieztā matu pīne”, “Samiete”, “Sikionietis”.
Savukārt komēdijai “Īgņa” trūkst tikai dažu rindiņu. Menandra komēdijas pēc sižeta struktūras nav vienādas. “Šķīrējtiesa” un “Nogrieztā matu pīne” ir sarežģīta intriga, spilgti un psiholoģiski dziļi veidoti raksturi. Tie nav trafareti, jaunatiskās komēdijas tēli (skopais vecis, viltīgais vergs, nevarīgais jauneklis), bet gan neparasti tā laika sabiedrībai (Pamfilas un Abratonas raksturi). Dramatiskajās sacensībās pirmo vietu ieguva septiņas reizes. Darbi viņa dzīves laikā nebija sevišķi populāri. Laikam jau tāpēc, ka tajās bija stilistiski izkopta valoda, atteikšanās no komisma un bufanādes, nopietns saturs, arī pārdrošas domas. Menandrs izvirza morālās prasības kā sievietēm tā vīriešiem. Iedrošinās parādīt hetēru pārāku par kādu no brīvajiem cilvēkiem. Viņa darbi ietekmēja Plauta un Terencija darbus. Ar Romas komēdijas starpniecību Menandra daiļrade ietekmējusi arī Rietumeiropas komēdiju.
“Īgņa” - “cilvēku nīdējs”.
Knemons nīst cilvēkus, jo ir dziļi pārliecināts, ka visi cilvēki ir ļauni, bet nejaušs gadījums liek mainīt uzskatus. Pāns stāsta par Knēmona dīvainībām, par īpatnējo dzīvi, naidu pret cilvēkiem. visvairāk ienīst kaimiņus, tad bijušo sievu, dzīvo kopā ar meitu. Sastrats satiek Knēmona meitu un iemīl to, bet meitene ir hetēra. Sastrats sūtījis uz Knēmona māju Piriju, lai uzzinātu kaut ko tuvāk par meiteni, bet Pirijs tiek izdzīts un Knēmons to nomētā ar akmeņiem, māla pikām, bumbieriem. Otrreiz ieraugot Sastratu Knēmons gan ar akmeņiem vairs nemet, bet ir ļoti nelaipns. Sastratam neizdodas tā arī neko sarunāt, bet viņš runā ar jaunavas brāli Georgiju. Georgijs uzzinājis Sastrada nodomu precēt viņa māsu nolemj palīdzēt. Arī viņš negatīvi raksturo savu patēvu. Sastrats uzzina, ka Knēmons atdos tikai tad savu meitu, ka znots būs līdzīgs raksturā viņām. Sastrats arī mēģina strādāt uz lauka, bet pirmajā dienā neveicas. Bet tad nāca kāds gadījums, kas palīdzēja Sastratam. Kādu dienu vecā kalpone bija ielaidusi spaini akā, viņa gribēja to izvilkt, bet virve pārtrūka un arī kaplis iekrita akā. Knēmons, gribēdams izvilkt spaini un kapli, pats iekrīt akā. Tad atsteidzas Sastrats un Georgijs un izvelk Knēmonu. Knēmons atzīst, ka ir kļūdījies domādams, ka var dzīvot viņš bez cilvēkiem. Visu mantu novēl Georgijam. Arī savu meitu uztic tam un Georgijam jāizvēlas precinieks māsai. Tad Sastrats lūdz atļauju savam tēvam precēt Knēmona meitu un tas piekrīt, bet nepiekrīt izprecināt savu meitu Georgijam, bet beigās piekrīt arī tam. Sastrots liek tēvam pie sirds, ka tā nauda, kas tev pieder vienam un ja tās ir daudz nenes prieka Bet tā var palīdzēt kādam citam kam tā varbūt ir ļoti nepieciešama. Tā var darīt kādu laimīgu. Komēdija beidzas ar divkāršām kāzām. Vergi kaitina Knēmonu to traucēdami un vaicādami pēc dažādiem traukiem, līdz beidzot tas padodas un ļauj sevi aizvest uz kāzām.
“Šķīrējtiesa”
Vergs Davs atradis izliktu bērnu, viņš grib to paturēt un atdod otram vergam Sirsikam, bet dārglietas patur sev. Sirsiks pieprasa tās, jo tās var palīdzēt atrast īstos bērna vecākus. Strīdu izšķir Harisija sievastēvs Smirkins, kurš padzirdējis par znota izlaidīgo dzīvi ieradies noskaidrot ģimenes nesaskaņu iemeslus.
Lucijs Anejs Seneka (daži gadi p.m.ē.- 65.g.m.ē.)
Lucijs Anejs Seneka, vidējais no trim Senekas Vecākā dēliem, dzimis Spānijā, Kordubas pilsētā (tagad Korova), bet uzaudzis Romā. Guvis reorisko izglītību, nodarbojies ar filozofijas studijām. Viņa uzskatus veidoja Sotions, Attalla, Fabians. Seneka ir stoitiķu jeb “jaunā stila” pārstāvis. M.ē. 20-jos gados Seneka pievēršas sabiedriskajai darbībai, uzstājas ar tiesas runām. Smagi saslimts un dodas uz Ēģipti ārstēties. 30-jos gados darbojas kā advokāts Romas tiesās, bet viņa panākumi izraisa imperatora Kaligulas skaudību. Šajā laikā rodas darbi. “Par dusmām” - veltījums vecākajam brālim, “Mierinājums Marcijai” - veltīta vēsturnieka Kremūcija Borda meitai.
Pēc imperatora Klaudija nākšanas pie varas, intrigu rezultātā Seneka tiek izsūtīts uz 8 gadiem trimdā uz Korsiku. Tur Seneka nodarbojas ar filozofiju un literatūru. Rodas: “Mierinājums Helvijai” - veltīts mātei, “Mierinājums Polībijam”, “Par dzīves īslaicību”. Šajā laikā sākas darbs pie traģēdijām. 49.gadā Seneka tiek atsaukts no trimdas un iecelts par faktisko impērijas pārvaldītāju Neirona valdīšanas sākumā. Saraksta “Par žēlsirdību”. 56.gadā kļūst par konsulu. Šajā laikā kļūst ļoti bagāts, kas ir pretrunā ar viņa uzskatiem, ka viņš neatzīst materiālās vērtības par noteicošajām. Tas izraisīja nepatiku pret viņu. 62.gadā viņa ietekme uz Neironu beidzas un viņš turas tālāk no galma intrigām. Saraksta: “Par atpūtu”, “Par labdarību:, “Dabaszinātniskie jautājumi”, “Morālās vēstules Lucijam” - labākais Senekas darbs. 65.gadā rodas nesaskaņā starp Seneku un Neironu, kurš pavēl Senekam izdarīt pašnāvību, ko viņš arī izdara. Kopā ar viņu nāvi iet viņa sieva un brālis.
Seneka daiļradē ir divas daļas:
1) Sacerējumu dzeja;
2) Sacerējumi prozā.
Traģēdijas
Traģēdiju rakstīšanai Seneka pievēršas trimdas gados. Ir desmit traģēdijas:
“Trakojošais Herakls”, “Trojietes”, Fēniķietis”, “Mēdeja”, “Fēdra”, “Edips”, “Agamenons”, “Tiests”, “Ētiesi Herakls”, “Oktāvija”, kas gan nav paša Senka darbs, bet gan kāda viņa sekotāja. Tā ir vienīgā līdz mums nonākusī traģēdija no romiešu dzīves. Vēsta par Neirona sievas Oktavijas nogalināšanu pēc imperatora pavēles un Neirona apprecēšanos ar Popeju. Viens no trim galvenajiem personāžiem traģēdijā ir pats Seneka. Viņa traģēdiju sižeti un tēli ir aizgūti no grieķu mītiem un grieķu (Euripīda, Sofokla, Eshila) traģēdijām, bet jauns ir sižetu un tēlu traktējums. Viņa traģēdijas sarakstītas “jaunā stila” ietekmē, un tas ir pieņēmis dramatiska sižeta attīstību un raksturu izstrādi. Seneka saglabā monologus, dialogus, kora partijas, kas iedala traģēdiju piecos cēlienos. Bet izmaina traģēdijas struktūru, varoņu traktējums, paša termina “traģiskais” raksturu.
Par labāko
traģēdiju tiek uzskatīta “Mēdeja”, kurai par pamatu
ņemts Eiripīda darbs. Traģēdija ir bez ievada, jo Seneka
uzskata, ka lasītājam ir zināms mīts un
darbojošās personas, kā arī fināls. Un viņa
varone jau sākumā ir tāda, kādai tai jābūt
beigās. Jau sākumā tā ir tēlota kā
ļaunā burve, kas gatava jebkādam noziegumam. Monologam seko kora
aicinājums, kurš veltīts jaunlaulātajiem - Jasonam un
Krēusai - Korintas valdnieka Kreonta meitai. Otrajā cēlienā
Mēdeja runā par atriebību, taču ne pret Jasonu, kuru
viņa grib saglabāt kā savu vīru, bet gan
attiecībā uz Krēusu un viņas tēvu. Tad Mēdejas
saruna ar Kreontu. Taču Seneka Kreonts ir tipisks tirāns, bet
Mēdeja veikla advokāte. Mēdeja izlūdzas, lai netiktu
izraidīta tūlīt, bet dienu vēlāk. Trešajā
cēlienā aukle raksturo atriebes pārņemto Mēdeju. No
sarunas ar Jasonu Mēdeja saprot cik ļoti viņš ir
pieķēries bērniem, un trešo reizi ieskanas Mēdejas
doma par atriebību. Koris dzied par Mēdejas -
mīlestībā pieviltās naida spēku, atgādinot
argonautu piemeklējušās nelaimes. Ceturtais cēliens
sastāv tikai no diviem monologiem: vecā aukle stāsta par tai, ka
Mēdeja izlietodama dažādās burves mākslas, saindē
dāvanas un ar bērniem nosūta tās Krēusam un viņas
tēvam. Piektajā cēlienā ierodas sūtnis un paziņo
ar abu nāvi. Seko garš Mēdejas monologs, kurā tā
izplāno turpinājumu savai atriebībai. Parādās doma par
bērnu nogalināšanu. Bet Mēdejā nerisinās
iekšējā cīna starp mātes un pieviltās sievas
jūtām, mīlestību un naidu. Mēdeja nogalina vienu
dēlu. Grieķu traģēdijās slepkavības
nerisinājās aiz skatuves, bet Seneka Mēdeja slepkavo uz
skatuves. Satriecošas ir traģēdijas beigas, kad ierodas Jasons
un viņam redzot Mēdeja uzkāpj uz jumts un acu priekšā
nogalina otru dēlu. Pabeigusi savu darbu
3-11-2013, 01:17