Platons bija reinkarnācijas atbalstītājs un uzskatīja, ka tikai pēc vairākkārtējas iemiesošanās, kad dvēsele attīrijusies jau vairākās pakāpēs tā kļūst dievišķa, paceļas augstāk pie ideju pasaules durvīm un zūd iekšējā pretruna, rodas harmonija un saskaņa virzībā uz augstāko punktu – ideju pasauli. Bet katrā nākošajā dzīvē dvēsele pārdzimst vai nu cilvēkā vai dzīvniekā, atkarībā no tā cik tikumīga tā bijusi iepriekšējā dzīvē. Ar tikumību šeit jāsaprot, kura dvēseles daļa cilvēka dzīvē bija visaktīvākā.
1) Platons dvēseli iedalīja 3. daļās. Saprātīgās dvēseles daļas jeb prāta augstākais tikums ir gudrība. Ar šo dvēseles daļu cilvēks apsver savu rīcību, izglītojas un vadās pēc augstākiem tikumības un ētikas principiem. Otrā dvēseles daļa ir afektīvā jeb emocionālā, kuras augstākais tikums ir drošsirdība – ar šīs dvēseles daļas atbalstu cilvēks izjūt un izrāda emocijas, ir spējīgs uz līdzjūtību, sirsnību, naidu, dusmām, uzupurēšanos u.t.t. Bet trešā ir zemākā – jutekliskā dvēseles daļa, kas ir vienāda gan cilvēkiem, gan dzīvniekiem un augiem. Tā ir atbildīga par jutekliskām iekārēm un baudām, ķermeņa fizisko vajadzību apmierināšanu. Šās dvēseles daļas augstākais tikums ir pašsavaldīšanās, atturība. Katrā cilvēkā ir visas trīs augstāk minētās daļas, bet dažos, kādas daļas pārsvars ir lielāks.
2) Vissvarīgākā dvēseles funkcija ir izziņa, jo izziņa cilvēku noved pie pilnības. Izziņa Platonam ir mācība par atturēšanos jeb “anamnesis”. Jebkura izziņa ir dvēseles atmiņas par ideju pasauli, kurā tā mita pirms iemājoja cilvēkā. Ideju pasaule ir visa sākums, jutekliskās pasaules pamats un dvēseles pirmavots.
Ņemot vērā izziņas veidus, Platons izdalīja 2 veidu iespējamos ceļus, kādos cilvēks var nodzīvot savu dzīvi. Pirmā ir izziņas dzīve, kurā cilvēks par augstāko mērķi uzskata izzināt patiesību, un tāda dzīve ir laba pati no sevis, jo iemieso platoniskā filozofiskā uzskata kulminācijas punktu, cilvēka ideālo ceļu. Otrā ir darbīgā dzīve, kas gan nenozīmē, ka cilvēks dara visu, kas ienāk prātā, nevērtējot izdarītā ļaunumu vai labumu, derīgumu, bet gan saprātīgas gribas ietekmēts virza darbīgo ķermeni uz iecerēto mērķi. Šāda dzīve ir laba tādēļ, ka nepieciešama.
Platona mīlestība ir mīlestība uz idejām, to pasaules pilnība vienīgā dod mīlestībai attaisnojumu un augstāko ideju. Protams, Platons, neizslēdz arī cilvēku mīlestību, tā pat ir īpaši veicināma, tikai viņš to izprot citādi, kontekstā ar augsto ideju mīlestību. Platoniskā mīlestība meklē tikai dievišķo, tā atļauj mīlēt tikai pilnību un ideālu, mīlēt ar spēcīgu gara un dvēseles tieksmi. Izslāpušo tā nedzirdī, izsalkušo nepaēdina un neglīto nenoglāsta, jo cilvēks viņam nav pašvērtība, tikai ideju iemiesotājs un atturīgais skaistuma un pilnības pielūdzējs. Tikai tā mīlestība, kas ved uz ideju, ir svētīga un īstena, tā ir cilvēka cienīga, bet ne mīlestība uz lietām vai cilvēkiem, kuri ir gaistoši un nepastāvīgi. Platons vienmēr domāja, ka mīlēt cilvēka skaistumu nav vērts, lai gan līdz zināmam laikam tas ir aizrautīgi un jauki, jo skaistums ar laiku zūd un paliek tukšums. Arī platoniskā mīlestība nav izprotama tādā veidā, kā tas ieviesies mūsu leksikā, jo Platons pats šādu jēdzienu neieviesa. Tā nav fiziskās mīlestības nobeigums, bet gan tieši mīlestība uz idejām, uz augstāko patiesību, kurai viss dzīvnieciskais un jutekliskais ir svešs. Dieva Erota augsto spēku un varu Platons ir atklājis daudzos “dialogos”, bet jo īpaši dialogā “Dzīres”.
“Bet kas gan tad notiktu, ja tu būtu skatījies vistīrāko daili un tikai to bez cilvēka ķermeņa un miesas, bez cilvēku rotām un krāšņuma, skatoties tikai šo mūžīgo, dievišķo daili. Vai tu vēl domātu, ka šī dzīve ir nicināma, ja vari uz dievišķo raudzīties un tajā kavēties? Vai tu nebūtu pārliecināts, ka tikai vērojot tā, kā tas vajadzīgs, skaisto var radīt nevis patiesā ēna, bet pašu patieso, jo tu vairs neesi pievērsies ēnai, bet īstenībai.”
Viens no nozīmīgākajiem dialogiem ir “Valsts”.
Galvenais šajā dialogā ir ideālās valsts uzbūves principi un filozofiskais pamatojums. Pārrunājot ideoloģijas jautājumu ideālajā valsts iekārtā, sarunas dalībnieki pieskaras literatūrai.
Pēc Platona domām māksla, būdama reālās pasaules atdarinājums ir ļoti tālu no lietu patiesās būtības atklāšanas, patiesību ar atdarināšanas līdzekļiem nevarot nedz apjaust, nedz attēlot. Platons nenoliedz mākslas iedarbības spēku, taču vienīgais uzdevums, ko mākslai un arī literatūrai Platons izvirza ir audzināt pilsoņus ar cildeniem paraugiem. Vajadzīgs stingras atlases princips literatūras sacerējumu izvēlē izglītības vajadzībām.
Marks Tulijs Cicerons (106.-43.g.p.m.ē.)
Cicerons bija politisks darbinieks un lielisks rakstnieks, pēdējais ievērojamais Romas republikas ideologs, kas tās iekārtu pamatoja ar grieķu politiskajām teorijām. Līdz mūsdienām saglabājušās 58 runas, virkne retorikas un filozofisko traktātu, 800 vēstules. Dzimis 106.gada 3.janvārī p.m.ē. latīņu pilsētā Arpinā un ir cēlies no jātnieku aprindām. Viņa vecākiem bija sakar galvaspilsētā, viņu draugu lokā bija tolaik pazīstamie oratori Antonija un Krass. Vecāki vēlēdamies dot labu izglītību abiem dēliem - Markam un Kvintam pārcēlās uz dzīvi Romā. Skolā Cicerons apguva grieķu klasisko literatūru. Scevola Paneteja iespaidā sāk interesēties par filozofiju. Cicerons vingrinājās runu sastādīšanā grieķu un latīņu valodā, sacerēja poēmas, tulkoja no grieķu valodas prozā un dzejā.
Ar daiļrunību nenācās nodarboties, jo 80.gadu sākumā iekšējo juku dēļ tiesas nedarbojās, bet advokāta darbību uzsāka 80.gadu beigās. Leils Cicerona panākums bija Seksta Roscija aizstāvēšanas runai, bet pēc drosmīgās uzstāšanās Roscija lietā, kur viņš neaizskarot personīgi pašu diktatoru Sullu, bet kritizējot Sullas režīmu, palikšana Romā kļuva bīstama. Kopā ar brāli Kvinu dodas ilgstošā ceļojumā pa Grieķiju un Mazaziju. Lielu ietekmi uz viņu atstāja Atēnas un Rodosas salā pavadītais laiks.
79.gadā atgriežas Romā un kļūst plaši pazīstams un līdzko sasniedza laikā noteikto vecumu, lai varētu kļūt par valsts amatpersonu, viņu šajos amatos arī ievēlēja.
71.gada beigās sākās prāva pret Verresu, Cicerons uzņemas apsūdzības uzturēšanu, lai gan Cicerons jau pirmās sesijas kārtā pierādīja Verresa vainu, Cicerons publicēja savus materiālus kā piecas runas pret Varresu.
66.gadā Cicerons uzstājas ar savu pirmo politisko runu par pilnvaru piešķiršanu Pompejam, lai pabeigtu karu Mazazijā.
63.gadā kļūst par konsulu, atklāj Katelīna sazvērestību un saņem “tēvijas tēva” nosaukumu. Šajā laikā top poēmas “Par manu konsultu”, “ Par manu laiku”, un četras runas pret Katelīnu.
58.gadā Cicerons dodas trimdā, jo vajā Katelīnas piekritēji (Pompejs, Cezars, Krass). Sākas depresija. Raksta darbus par morāli, ētiku. 55.gadā top lielais dialogs “Orators”, bet 54.gadā sāk rakstīt traktātu “Par valsti”, kurā cildina Romas valsts iekārtu un apskata tās pagrimuma iemeslus. šo traktātu uzdrošinās publicēt tikai 51.gadā.
Cicerons noslēdzās no aktīvās sabiedriskās dzīves un dzīvodams te savās mājās, te pie sava drauga Atika, pievēršas filozofijai. Cicerons sev nosprauda mērķi popularizēt sabiedrībai grieķu filozofiju. Samērā neilgā laikā (33 mēnešos) Cicerons bija pabeidzis lielāko daļu savu filozofisko sacerējumu, to vidu “Hortenzijs” (līdz mūsdienām nav saglabājies, bet senatnē tam bija liels iespaids, ar to sākās traktātu sērija), “Par labā un ļaunā robežām”, “Par dievu dabu”.
Pirmām kārtām Cicerons uzskatīja par pienākumu uzrakstīt traktātu filozofijas aizstāvēšanai, kas bija pretrunā ar romiešu uzskatiem. Traktātā “Hortenzijs” Cicerons aizstāv savu pārliecību un vēlēšanos nodarboties ar filozofisko apcerēšanu, jo Ciceronam bija sevi jāattaisno romiešu acīs. Viņš bija sabiedriski politiskais darbinieks, kurš bija atklājis Katelīna sazvērestību, bet tagad vēlējās nodarboties ar filozofiju.
Traktātā “Par dievu dabu” Cicerons atspēko epikūriešu un stoiķu argumentus par dievu esamību, bet saviem sacerējumiem dod nevis ateistisku, bet gan agnosticisku formulējumu - neskatoties uz to, vai ir dievi vai nav, bet valsts reliģiju nepieciešams aizsargāt.
51.gadā Ciceronu nosūta par prokonsulu uz Kilkija provinci, saņem goda titulu - “imepratoru” par lielajiem panākumiem karā pār kalnu ciltīm.
50.gadā Cicerons atgriežas Itālijā pilsoņu kara priekšvakarā. Dodas uz Grieķiju pie Pompeja, bet 48.gadā sakauj Pompeju un Cicerons dodas atpakaļ uz Itāliju un izlīgst ar Cēzaru. Par vienu no Cicerona draugiem kļūst Bruts, vēlākais Cēzara slepkava. Pēc Cēzara nogalināšanas 44.gadā Ciceronam atkal sākas aktīvs politiskais darbības laiks un sekmīgi cīnās pret Antoniju, kurš sevi uzskata par Cēzara pēcteci. Cīņas literārais piemineklis pret Antoniju ir palikušas “Filipikas”, tajās ir 14 runas.
Oktaviāns izlīga ar Antoniju un noslēdza savienību. 43.gada 7.decembrī Antonija aģenti notvēra Ciceronu un viņu nogalināja, Antonijs pavēlēja nocirsto Cicerona galvu uzstādīt Romas foruma oratoru tribīnē.
Informācijas avoti
Platons “Menons. Dzīres” - Zvaigzne ABC, 1980.gads
A.Vorobjovs “Psiholoģijas vēsture” - Rīga, 1998.gads
Sengrieķu literatūras antoloģija - Rīga, Zvaigzne, 1990.gads
I.Tronskis - Antīkās literatūras vēsture - Latvijas valsts izdevniecība, Rīga, 1954.gads
A.Rubenis - Romas kultūra - “Svētdienas Rīts”, 1993.gads
A.Rubenis - Senās Grieķijas dzīve un kultūra - Rīga, “Zvaigzne”, 1994.gads
Kūle M., Kūlis R. - “Filosofija” - apgāds “Burtnieks”, 1996.
P.J.Anstrats, - “Civilizācijas vēsture” R., “Karogs” - 1995., 153.lpp.
I.Ķēniņš - Seno laiku vēsture II – Zvaigzne ABC, 1994.gads
Metodisks līdzeklis - Seno laiku vēsture 2.daļa – Rīga, 1995.gads
Pasaules vēsture 1. daļa. - Senie laiki – RaKa, latviešu izdevums, 1997.gads
3-11-2013, 01:17